Alojā vienmēr īpaši skan – skolā ieti man gribas…

1. septembris – Zinību diena – ik rudeni raisa īpašas sajūtas gan skolēniem, viņu vecākiem un pedagogiem, gan ikvienam, kurš, skatoties uz sapostajiem skolasbērniem ar puķēm rokās, atceras savu bērnību. Priecīgais satraukums piektdien atkal valdīja arī visās mūsu novada izglītības iestādēs. Daudzviet skanēja Jāzepa Vītola komponētā dziesma Uz skolu, ko vairāk
gan zinām pēc pirmās rindas Dar’ man, tēvis, pastaliņas, ar Ausekļa vārdiem. Taču īpaši tā vienmēr izskan Alojas Ausekļa vidusskolā – dzejnieka dzimtajā pusē.
Alojā – līdzīgi kā citviet – piektdien bija izdevies sarunāt labus laikapstākļus. Un visa skolas saime, arī vecāki varēja pulcēties skvērā starp skolas ēkām – vietā, kas ideāli piemērota dažādiem āra sarīkojumiem. Piektdien tur bija uzradusies visnotaļ īsta autobusa pietura ar uzrakstu Skola, kur piestāja visas klases ar saviem šoferiem (audzinātājiem). Svinīgā gājienā viņi ieradās, vidusskolas direktores Inas Šternfeldes aicināti un sanākušo aplausu pavadīti. Protams, īpaša uzmanība tika divpadsmitklasniekiem – 12 jauniešiem – un viņu audzinātājam Imantam Dalkam, bet vēl jo vairāk mazajiem pirmklasniekiem.

Šoruden mācības Alojas Ausekļa vidusskolā uzsāk 30 pirmīši. A klasi audzinās Inese Bite, bet B – Inese Strazdiņa. Skatoties uz mazajiem, kurus drošinot pavadīja arī vecāki, bet pēc tam, gluži kā sargājot, savā gādībā pārņēma abiturienti, I. Šternfelde sacīja, ka tieši pirmklasnieki ir vispatiesākie un īstākie – tādi, kādi ir, gaidoši, satraukti. Kā ik gadu, skola katram mazajam dāvāja formas kreklu, savukārt biedrība Atbalsts Alojas Ausekļa vidusskolai – sporta krekliņu. Savus audzēkņus un visus svētku dienas dalībniekus uzrunāja
arī abas pirmklasnieku audzinātājas. I. Bite neslēpa, ka tāpat kā skolēniem emocijas ir dažādas – satraukums, apņēmība, bažas, prieks… Viņa atgādināja, ka pietura Skola ir svarīga – liela, ērta, droša, tomēr jāatceras, ka pieturas nav nekas bez ceļa. Un ļoti svarīga ir ceļa soma. – Bet tas, ko somā ieliekam, ir mūsu pašu rokās – skolēnu, vecāku, pedagogu! Audzinātājas mīļš apsveikums tika mazajam Markusam, kuram 1. septembris ir dzimšanas diena. I. Strazdiņa kolēģes teikto papildināja ar vēlējumu, lai ceļš visiem veiksmīgs. Taču tas būs tieši tik interesants, cik paši to vēlēsimies un veidosim.

Alojas Ausekļa vidusskolas kolektīvs un skolēnu vecāki 1. septembrī pulcējās jaukajā skvērā starp skolas ēkām. Svētku sarīkojumu, kas bija veidots kā brauciens un ierašanās pieturā Skola, vadīja
vidusskolas direktores vietniece Ineta Lopenova kopā ar skolēniem. Tradicionāli netrūka ne laba vēlējumu, ne dziesmu un priekšnesumu. Izskanēja ne tikai Dievs, svētī Latviju!, bet arī Alojas skolas himna – Dar’ man, tēvis pastaliņas ar novadnieka Ausekļa vārdiem. Godinot viņu, tika nolikti ziedi pie dzejnieka
krūšutēla.
Vidusskolas direktore Ina Šternfelde kolektīvu iepazīstināja ar jauno pedagoģi Kristīni Pētersoni, kura būs audzinātāja 2.b klasei un mācīs angļu valodu 4., 5., 6. un 7. klasei. – Esmu ļoti priecīga šeit būt, turklāt saprotu, ka sapņi piepildās. Pirms vairākiem gadiem man bija sapnis strādāt skolā, mācīt angļu valodu un audzināt arī klasi. Piedāvājums nāca divreiz, uztvēru to kā zīmi. Un tagad te nu es esmu. Brīnumi notiek tad,
kad parasti cilvēki rīkojas neparasti un mazliet dulli, – sacīja skolotāja.
Skolas saimi sveica Alojas apvienības pārvaldes vadītājs Rihards Būda. Viņš uzsvēra, ka 1. septembris ir svētki pirms jauna darba cēliena, jauns sākums un apņemšanās. Lielisks atskaites punkts, lai uzsāktu kaut ko jaunu, mainītu ieradumus, izvirzītu augstākus mērķus.
– Nenogaidiet, neatlieciet uz rītdienu, bet dariet jau šodien, esiet aktīvi, atraktīvi, radoši un varoši, atbildīgi un darbīgi. Lai jaunais mācību gads gaišu domu
un apņēmības pilns!

Savukārt Limbažu novada domes Izglītības pārvaldes speciāliste Ilze Kapmale visiem skolēniem
vēlēja veiksmīgu braucienu, sasniedzot visas pieturas, bet pedagogiem un vecākiem – reizēm tomēr justies tik priecīgiem un bezrūpīgiem kā maziem bērniem, neraizējoties par lielajām problēmām. Un tieši tad visiem kopā izdodas paveikt iecerēto. Aicinot pie mikrofona biedrības Atbalsts Alojas Ausekļa vidusskolai vadītāju Inetu Miezīti, I. Lopenova uzsvēra, ka viņi pelnījuši tik lielu pateicību, ka paldies vārdus varētu sacīt no rīta līdz vakaram. Tagad biedrība skolai sagādājusi veļasmašīnu. – Lai jaunais mācību gads visiem bagāts ar foršiem notikumiem, – vēlēja I. Miezīte, pirmklasniekiem tradicionāli dāvinot sporta
krekliņus.
Divpadsmitklasnieki savā skolas gaitu noslēdzošajā 1. septembrī atkal nodziedāju dziesmu, ar kuru 2012. gadā mācības uzsāka. – Uz skolu jāiet tev. Un, protams, arī man. Ak, tavu lielo prieku, Beidzot būšu liels…   Viņu audzinātājs Imants Dalka atcerējās vēl kādu krietni senāku 1. septembri – pirms vairākiem
gadu desmitiem, kad viņš skolas saimē ievedis mazu pirmklasniecīti – tagadējo 1.a klases audzinātāju Inesi Biti…

Abiturientu vārdā mazos uzrunāja Jānis, iedrošinot, lai nebaidās, piedalās un iesaistās visur, klausa skolotājus. Jautrus smieklus izsauca viņa piebilde: – Reizēm.

12. klase pirmklasniekiem bija sagatavojusi arī dāvaniņas – ziedus, grāmatzīmes un saldumus. Īpaša direktores velte tika divpadsmitklasniekam Markusam – par atbildīgo un veiksmīgo debiju, gādājot par skaņošanu 1. septembra svētkos.
Pirms došanās uz pirmo stundu, I. Šternfelde gan skolēniem un pedagogiem, gan vecākiem vēlēja izturību,
pacietību un sadarbību arī dažādajos negaidītajos ceļa līkločos. – Zinu, ka mūsu kuplajai saimei tas izdosies! Iezvanīt pirmo stundu bija uzticēts divpadsmitklasniecei Amandai kopā ar savu mazo
brālēnu Henriju, kurš uzsāk mācības 1. klasē.

Alojas Ausekļa vidusskolas jaunā pedagoģe Kristīne Pētersone atzina, ka darbs skolā viņai ir sapņa piepildījums.

Lailas PAEGLES
teksts un foto