IZGLĪTĪBA UN SKOLAS ALOJĀ

Draudzes skola ( 1707.- 1916.)

Izglītības pirmsākumi Alojā saistās ar zviedru valdīšanas laiku Vidzemē, jo valdīja uzskats,  ka zemniekiem jāmācās lasīt, “lai pašu acīm redzētu, ko Dievs pavēl savos svētajos rakstos”. Zviedru valdīšanas laikā virskonsistorija izdeva likumu, ka pie katras baznīcas jābūt ķesterim, kurš varētu turēt skolu un mācīt jaunatnei katķismu. Tas attiecās arī uz Alojas draudzi. Tomēr bīstami bija dot tautai rokās tādu ieroci kā izglītība. Tādēļ Vidzemes muižnieki neatbalstīja zviedru valdības politiku skolas lietās, bet pretojās tai.

Alojas draudzes skolas patiesais dibināšanas gads nav zināms. Pirmo reizi baznīcas protokolos skola pieminēta 1707. gadā, kad draudzes skolas vajadzībām piešķirtas 12 pūrvietas zemes. Šo tad arī pieņem par draudzes skolas dibināšanas gadu. Ziemeļu kara, bada un mēra gados skola gan nedarbojās. To atvēra tikai 1736. gadā.

Draudzes skolā mācīja: ticības mācību, vēsturi, ģeogrāfiju, latviešu valodu, dabas zinības, aritmētiku, vācu valodu, krievu valodu, zīmēšanu, dziedāšanu. Audzēkņu vecums bija no 14 līdz 17 gadiem. Audzēkņu skaits Alojas draudzes skolā nekad nebija liels. Tas svārstījās no 7 līdz 30 skolēniem.

Pēc draudzes skolas beigšanas, varēja strādāt par pagastskolas skolotāju, pagasta skrīveri vai muižas ierēdni.

Draudzes skolā mācījušies:

• Latviešu I-III Vispārīgo Dziesmu svētku virsdiriģents Indriķis Zīle,
• tēlnieks Fricis Ešmits, kurš par piedalīšanos Latvijas brīvības cīņās apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Viņš darinājis piemiņas akmeni, kas uzstādīts dzīvojamās rijas vietā Sīpolos, kur dzimis Auseklis ((Krogzemju Mikus);
• Dāvids Tomsons – tālbraucējs kapteinis, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris;
• Kārlis Antons Galeviuss – vēlāk 3 gadus palīgskolotājs draudzes skolā, Stakenbergu I pak. pamatskolas, Ausekļa I pakāpes pamatskolas pārzinis un AAV skolotājs;
• Jēkabs Vinters – bijis Iekšlietu ministrijas politpārvaldes Rīgas rajona priekšnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris;
• Jūliuss Būmanis – skolotājs, Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni un Viestura ordeni.
• Kārlis Vinters – Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, kritis varoņa nāvē,
• vēlākie skolotāji Gustavs Dreimanis, Marta Ringa ( Račevska) u.c.

Latvijā. 20. gadsimta sākumā turpinājās pārkrievošanas process. Iestādēs visu dokumentāciju  kārtoja krievu valodā, skolās, sākot ar 2. klasi, bija jāmācās krievu valodā.

Alojas draudzes skola beidza pastāvēt Pirmā pasaule kara gados. No 1916. gada pavasara līdz 1918. gada rudenim mācības draudzes skolā nenotika. Skolas telpas pa kara laiku tika izdemolētas, arhīvs izpostīts, ērģeles – iznīcinātas. Skolas telpās bija izmitināta gan karaspēka daļa, gan pārtikas noliktava un hospitālis, kādu laiku pat sieviešu nāves bataljona daļas. Skolas telpas atbrīvoja tikai 1918. g. februārī pēc krievu karaspēka atkāpšanās.

Alojas II pakāpes pamatskola ( 1918.-1926.)

Nodibinoties neatkarīgās Latvijas valstij 1918. gadā, Alojas draudzes skolas vietā tika izveidota Alojas II pakāpes pamatskola( 5.un 6. klase), kuru uzturēja pagasta valde, kas deva deva malku, petroleju, remontēja krāsnis un jumtu.

Par skolas pārziņiem skolā strādāja Kārlis Gulbis, Rūdolfs Jurka, Edvarts, Grāvītis, Ernests Zeicmanis, par skolotājiem Upeniece, Alvīne Grāvīte, Rozālija Šmidts.

Pēc likuma II pakāpes pamatskola skaitījās bezmaksas visiem bērniem, taču 5.un 6. klasē pēc I pakāpes pamatskolas beigšanas nāca mācīties tikai tie, kas ļoti gribēja iegūt izglītību, vai vecāki spēja skolā sūtīt. Trūcīgajiem bērniem skola iespēju robežās palīdzēja ar mācību grāmatām un bezmaksas pusdienām. Ganiņi skolā ieradās ap 13. oktobri vai vēlāk, kaut mācības sākās 1. oktobrī. Mācības beidzās ap 15. maiju, bet ganiņi aizgāja jau ap Jurģiem vai maija sākumā.

Skolēnu skaits salīdzinājumā ar Ungurpils I pakāpes pamatskolu ( vairāk nekā 100 audzēkņu) nebija liels, taču pakāpeniski palielinājies. Tas svārstījās no 27 līdz 76 skolēniem. Kādreizējā draudzes skolas ēka celta daudz mazākam skolēnu skaitam, tāpēc ar katru mācību gadu telpu jautājums kļuvis arvien akūtāks.

E. Zeicmanis atmiņās raksta, ka katra mācību diena sākusies ar rīta lūgšanu un garīgās dziesmas dziedāšanu. Vingrošanas stundas labā laikā notikušas ārā, bet ziemā solus sakrāvuši klases galā un vingrojuši turpat mācību telpā, to iepriekš izslaukot un izmazgājot.

Atsevišķas mācību telpas nebija, tāpēc skolēni uzdoto vielu sagatavoja turpat klasēs kūpošas 25 līniju petrolejas lampas gaismā.

Draiskiem skolēniem kā sodi tika pielietoti stāvēšana kaktā, atstāšana sestdienās pēc stundām vai sava nodarījuma aprakstīšana.

Ņemot vērā to, ka telpas II pak. pamatskolā šauras, pagasta valde nolēma pirkt skolas vajadzībām Ungurpils muižas centru un tur kopā ar 6 – kl. pamatskolu atvērt arī lauksaimniecības pārraudzības skolu, bet 1926. gadā uz muižu kopā ar Alojas II pakāpes pamatskolu tika pārvietota Ungurpils I pak. pamatskola no Kaķīšiem.

Jauno Alojas pagasta 6 – kl. pamatskoluUngurpils muižas centrā iesvētīja 1926. gada 1. augustā. Par jaunatklātās skolas pārzini apstiprināja bijušās Alojas II pak. pamatskolas pārzini Ernests Zeicmanis. Skolotāju kolektīvu veidoja Rozālija Šmidts ( Putene) no Alojas skolas, Marta Ūdre, Elza Šmite, Zelma Brāmane no Ungurpils I pak. pamatskolas, vēlāk arī A. Leite. Skolēnu skaits 20.gs.30. gados nebija mazāks par 130.

Alojas Ausekļa I pakāpes pamatskola ( 1928. – 1942.)

Divus gadus draudzes skolas ēku, pēc Alojas II pakāpes pamatskolas pārcelšanas uz Ungurpili, skolas vajadzībām neizmantoja, taču 1928. g. 3. decembrī šeit darbu sāka Alojas I pak. pamatskola, kas radās, apvienojot Cerības I pakāpes pamatskolu( bija miris skolas pārzinis A. Antons) un Stakenbergu skoliņu, kura slēdza mazā skolēnu skaita dēļ. Par skolas pārzini ievēlēja  Stakenbergu pamatskolas pārzini Antonu Galeviusu. Viņš skolu vadīja līdz 1940. g.  Pēc A.Galeviusa ierosinājuma skola 1928. g. nosaukta dzejnieka Ausekļa vārdā, kurš Alojas draudzes skolā mācījās no 1862. līdz 1865. gadam.

Skolā mācījās no 80 līdz 100 skolēniem. Tolaik, kad skolas ēka cēla, vajadzēja būt 12 skolēniem, līdz ar to telpas daudz lielākam audzēkņu skaitam bija pārāk šauras, trūka vietas ēdamzālei, aktu zālei, skolotāju istabai.

1929. gadā skolā uzstādīja radioaparātu, skolā ieviesta kopēdināšana, 1930. gadā ievilka telefons, 1931. gadā – elektrisko apgaismojumu un no Kultūras fonda saņēma bibliotēku.

1940. /1941. mācību gads bija liels pārmaiņu laiks skolā. No darba aizgāja skolas pārzinis Antons Kārlis Galeviuss. Viņa vietā iecēla Zelmu Griķi. Skolā mācījās 139 skolēni. No stundu plāna svītroja tādus priekšmetus kā ticības mācība un vācu valoda, bet tās vietā sāka mācīt  krievu valoda un mācību gadu vairs nesāka ar tradicionālo dievkalpojumu Alojas baznīcā.

Viens no skolas lielākajiem pasākumiem šajā mācību gadā bija sociālistiskā sacensība starp klašu kolektīviem un atsevišķiem skolēniem tīrībā, darbu glītumā, to savlaicīgā iesniegšanā, kā arī disciplīnas ievērošanā.

Vēl ritēja pēdējās miera dienas, taču tad  pienāca 1941.gada 14. jūnijs, kad padomju varas iestādes apcietina daudzus alojiešus, tai skaitā vairākus skolas bērnus..

Pavisam drīz – jau 22. jūnijā Latvija tika ieraut Otrā pasaules kara virpulī. Nodibinājās vācu okupācijas režīms.

Pirmajā vācu okupācijas režīma mācību gadā skolā mācījās 151 audzēknis. Atkal atjaunota ticības mācības – ētikas un vācu valodas mācīšanu, bet no stundu saraksta svītroja krievu valoda.

Skolā darbojas kopgalds, taču produkti jānes no mājām: 5 kg cūkas, 8 kg aitas vai 10 kg teļa gaļas, 20 kg kartupeļu, 20 l piena, tauki vai sviests, cukurs un sāls pa 1 kg, milti 4 kg, rupjmaize 2 kg, dažādi dārzeņi, ciete, olas.

Tā kā klašu telpas bija pārpildītas, bet skola celta 1869. gadā un tik lielam skolēnu skaitam nebija piemērota, skolas vadība 1942. gada 21. jūlijā griezās pie Alojas pagasta valdes ar lūgumu skolas vajadzībām piešķirt bijušās pagasta valdes telpas Jūras ielā Nr. 42.

Alojas pagasta 5-kl. pamatskola

1942./ 1943. mācību gads.

Ar šo mācību gadu skolā atvērta 5 klase, līdz ar to mainījās skolas nosaukums. Skolā strādāja pieci skolotāji: skolas pārzinis Jānis Liepiņš ( Elbretu saimnieka dēls), skolotājas Zelma Griķe, Marija Šteinberga, Jete Kauliņa un L.Liepiņa un mācījās 143 skolēni.

Alojas pagasta Ausekļa pamatskola

1943. / 1944. mācību gads.

Salīdzinot ar iepriekšējo mācību gadu, skolotāju kolektīvs nebija mainījies.

Šajā mācību gadā skolā pirmo reizi atvērta 6. klase.

Uz 1943. gada 31. augustu skolā pieteicās 163 skolēni, bet 25. oktobrī, kad sākās mācības, ieradās tikai 135 bērni.

Alojas Ausekļa septiņgadīgā skola. ( 1944.-1951. gads) Vidusskolas rašanās( 1951. gads)

Alojas Ausekļa pamatskola kļuva par Alojas pagasta pirmo nepilno vidusskolu, jo atvēra 7. klasi. To sauc arī par Alojas pagasta  septiņklašu pamatskolu.

Mācību gadu uzsāka 180 skolēni, no kuriem daudzi kļuva par AAV 1. izlaiduma absolventiem.

Būtiski bija mainījies skolotāju sastāvs: par skolas pārzini apstiprināts Vladislavs Rutkovskis. No iepriekšējiem skolotājiem strādā tikai Jete (Kauliņa) Bērziņa. Darbā pieņemti Milda Pļaviņa, Mirdza Leimane, Milda Liniņa, Irma Simtiņa, Kārlis (Antons) Galeviuss un Ernests Kāposts, kuram gan nav pedagoģiskās izglītības, bet izrādās, ka seržanta dienesta pakāpe ir pietiekoša, lai zēniem mācītu militāro mācību un fizkultūru

Gandrīz pusei skolēnu nebija kārtīgu apavu, kas bija  par iemeslu skolas kavēšanai. Vēl 1945. gada maijā vecāku komitejas sēdē tika norādīts, ka “laika apstākļi tagad ir tādi, ka uz skolu var nākt arī ar kaut kādiem pašu pagatavotiem apaviem, jo galvenais nav tas, kā skolnieks ģērbies, bet gan tas, vai labi piesavinājies mācības.”

Tā kā nebija elektrības, klašu telpas tika apgaismotas ar petrolejas lampām.

1947. gada rudenī Alojas Ausekļa septiņgadīgā skola mācības sāk citās telpās – 1874. gadā celtajā mācītājmuižas dzīvojamā mājā, kuru pārbūvēja skolas vajadzībām, bet daļa jaunāko klašu skolēnu vēl joprojām mācījās vecajā draudzes skolā.

Pirmo reizi skolas vēsturē bija astoņi klašu komplekti, jo bija divas pirmās klases, bet skolēnu skaits skolā jau sasniedza – 250.

1947./1948. māc. g. pirmo reizi nodibināja mācību daļas vadītāja postenis. Šos pienākums uzticēja  Irmai Simtiņai.

1948./1949.māc.g. Skolā bija deviņi klašu komplekti ar 250 skolēniem

Kad 1949. gada janvārī beidzot bija izremontēta otra ēka, t.s. sarkanā skola ar četrām  klašu telpām, darba apstākļi uzlabojās. Nu bija telpa arī bibliotēkai kopā ar pionieru istabu, fizkultūras zāle (56 m²), pielāgota aktu zāle (38 m²), kanceleja un 2 mazas skolotāju istabiņas.

1950./1951.māc.g. Līdz ar 8. klases atvēršanu Alojas Ausekļa setiņgadadīgā skola kļuva par Alojas Ausekļa vidusskolu. Skolā uz 1. septembri bija 12 klašu komplekti un ar  373 skolēniem. Skolas tās vadību pārņēma jaunieceltā direktore Marija Cīrule. Mācību daļas vadītājas pienākumus turpināja veikt Lilija Miglava.

1954./ 1955. mācību gads bija zīmīgs ar to, ka vidusskolu beidza pirmā izlaiduma absolventi. Viņu audzinātāja no 1. līdz 7. klasei bija Mirdza Leimane, bet sākot ar 8. klasi – Kārlis Antons Galeviuss.

1957./ 1958. mācību gads sākās ar lielu notikumu skolas dzīvē – beidzot bija uzcelta jaunā skolas ēka. Tā gan nebija pietiekoši liela, lai varētu izvietot visas klases, taču pavēra iespēju jūtami uzlabot skolas darbu. 1957. gada 29. septembrī vienlaikus ar skolas ēkas atklāšanu atzīmēja arī 250. gadadienu kopš lēmuma pieņemšanas par skolas izveidošanu, kā arī pieredzes bagāto skolotāju Zelmas Brāmanes un Kārļa Galeviusa aizvadīšana pensijā.

Līdz ar jaunās skolas uzcelšanu skolēni veica lielu darbu ēkas apkārtnes labiekārtošanā un apstādījumu veidošanā. Katra klase pie skolas iekārtāja apstādījumu sektoru. Pavisam tika iestādīti 90 augļu koki, izveidots dzīvžogs, alejā iestādītas 40 liepiņas. Notika arī konkurss par gaumīgāk iekārtoto klases telpu ar t.s stūrīti, skolotāja galda noformējumu, lozungu u.c

Sagatavojusi Līga Moderniece, Alojas Novadpētniecības centra vadītāja